Mūsdienu digitālajā laikmetā ģenētiskā testēšana sola nebijušas atziņas, taču tā arī rada lielas privātuma bažas. Ar DNS komplektu un tiešsaistes saskaņošanas pakalpojumu pieaugumu nepieciešamība pēc stingras ģenētisko datu aizsardzības ir kļuvusi steidzama. Nesena strīds par GEDmatch, kuru apsūdzēja bez atļaujas kopīgojot ģenētiskos datus ar tehnoloģiju milzi Facebook, ir saasinājis bažas par datu drošības trūkumiem.
Ģenētisko datu pārkāpumu potenciālās sekas ir ne tikai satraucošas, bet arī plašas. Tās ietver diskrimināciju, privātuma pārkāpumus un iespēju ļaunprātīgi izmantot personalizētas bioloģiskās draudus. Pieaugošā mijiedarbība starp tehnoloģiju uzņēmumiem un ģenētiskajiem datu bāzēm pievieno vēl vienu sarežģījumu šai problēmai. Pašlaik vispārējo privātuma normu trūkums atstāj daudzus cilvēkus neaizsargātus pret iespējamu ekspluatāciju, īpaši no trešajām personām, kas vēlas gūt peļņu no ģenētiskajiem datiem.
Pieaug pieprasījums pēc valdības iejaukšanās, lai izveidotu stingrus regulējumus, kas prioritizē ģenētisko privātumu. Lai gan noteiktas jurisdikcijas ir ieviesušas ģenētiskās privātuma likumus, tie bieži vien balstās uz paziņošanas un izvēles modeli, kas var radīt patērētājiem neskaidrības par savu piekrišanu. Daudzi aizstāvji aicina uz pamatīgu politikas maiņu, ierosinot, ka ģenētiskie dati būtu jāaizsargā ar tādu pašu rūpību kā patērētāju preces.
Risinot šīs problēmas, skaidrām, izpildāmām regulām ir izšķiroša nozīme. To darot, valdības var novērst bezatļautu apmaiņu un palīdzēt aizsargāt indivīdu ģenētisko informāciju visur. Mūsu DNS nosaka, kas mēs esam, un tā aizsardzība ir vitāli svarīga mūsdienu datu centriskajā pasaulē. Regulējošas struktūras izveide, kas līdzsvaro inovācijas ar privātuma aizsardzību, ir būtiska, lai veidotu patērētāju uzticību un atbildīgi veicinātu zinātnisko izpēti.
Source: Ģenētiskā privātuma aizsardzība: aicinājums pēc valdības regulējuma